bredaslife

Sveikini!
Laiks pēc Parīzes brauciena aizsteidzās ļoti ātri, tikai 3nedēļas un jādodas atpakaļ uz Latviju. Gribējās izbaudīt katru brīvo brīdi starp mācībām, lai izbaudītu skaisto pilsētu. Skola paņēma daudz laika jo visi lielie darbi bija jānodod pirms 21.decembra, tagad tikai viens mazs darbins palicis, kas jānodod 11. janvārī. Skolā viss gāja ļoti jauki un visi darbiņi nodoti, bet jutu ka negribu braukt atpakaļ un sāku meklēt praksi, pirmais ko atradu bija prakse Spānijā, Kanāriju salās, bet domāju ka nepadošos un mēģināšu atrast arī Bredā. Saprintēju Cv ar savu latviešu tel.nr. un iznēsāju pa zināmakajām viesnīcām un biju lielākajā daļā no darbā iekārtošanas birojiem (nav jēgas iet ja nav dutch valodas, darbi esot, bet jaazin valoda ja ne, tad neko nevar piedaavat). Tad domaju ka nevar padoties un izsuutiiju visiem Bredas un tuvākās apkārtnes hoteļiem un restorāniem savu CV, kopā sanāca ap 100 epasti. Bet tad pēkšņi no draugiem uzzināju ka labāk ir kad ir vietējais tel.nr.un tad arī zvana pēc CV sanemšanas, jo nepatīkot kad citas valsts nr., tad dārgi sanāk zvanīt un tas nav viņu interesēs. 2vas nedēļas pirms prom braukšanas nopirku vietējo nr. ar telefonu – 25 eiro Nokia telefons ar kredītu 15 eiro – pa lēto . Un ievietoju savu jauno nr CV un sāku “terorizēt” visu atkal. Un protams pēc CV izvadāšanas, nevis sutiānas pa epastu, beidzot saņēmu zvanu pēc nedēļas. Sarunāju satikšanos pēdējās nedēļas pirmdienā. Tikšanās noritēja manuprāt ļoti labi un man bija jāgaida līdz ceturtdienai, kad viesnīcas vadītājiem būs sapulce un apspriedīs vai šī jaunā darba vieta ir vajadzīga vai nē un tad apsolīja man piektdien pa dienu piezvanīt un izstāstīt kas un kā. Nu tā es gaidīju un pēkšņi ceturdienas vakarā man zvanīja, pēc sapulces jau un paziņoja ka esmu pieņemta , biju ļoti laimīga un sarunāju tikšanos uz piektdienu, lai varu pirms prombraukšanas noskaidrot kas un kā. Izrunājām visu un aizpildījām vajadzīgos papīrus. Paralēli arī notika dzīvokļa meklēšana un ar to palīdzēja NHTV skola, jo piedāvāja vairākus variantus kur dzīvot pa lēto. Pieņēmu vienu no piedāvājumiem pie zināmiem cilvēkiem, bet man šodien paziņoja ka nekā, tagad esmu panikā un domāu kā lai ātri kaut ko atrod – noziņoju jau visiem pazīstamajiem Bredā lai ķerās klāt manas jaunās mājvietas meklējumiem

Paralēli visam tika kārtotas mantas – savējas jau zināju, ja braukšu uz Spāniju tad uz nedēļu padzīvošu Bredā un atstāšu visas šeit un ja palieku tad ar miers ka viss ir. Man bija tukš koferis un daži suvenīri uz mājām rokas bagāža, tāpēc veltīju savu somu Rūtai kurai gāja grūtāk – emocijas gāja pa gaisu jo viss kas savācies 4ru menešu laikā bija jādabū vienā koferī + manējā un katrs varēja būt 15kg – tas ir Ryanair. Tad bija jādomā ko mest ārā un ko atstāt man. Satīrijām dzīvoklīti, samazgājām drēbītes, skumji bija kad iedomājāmies ka nebusim vairs savā dzīvoklītī.

Pēdējie vakari pagāja kopā ar draugiem un kaimiņiem, priecājāmies par sniegu kas kā par brīnumu bija loti daudz .
Pēdējā rītā sniga ļoti. Sakrāmējām koferus un nolēmāk izbraukt ātrāk, pie mājas ir autobusu pietura un nolēmām doties ar to uz vilcienu staciju un tad ar vilcienu uz lidostu, lai 6sos no rīta dotos uz Lv. Bet viss nesanāca tik glīti kā plānots, jo sasnidzis bija tik daudz un turpināja snigt, ka bija izsludināta katastrofa Nl un tuvākajā apkārtnē. Tātad zinājām ka vilciens ir 15 un nolēmām 13:40 doties ar autobusu no majas uz staciju, kaut arī autobuss iet tikai 10min. Jau pirms tam mums zvanīja Elīna un brīdināja, ka daudzi vilcieni neiet un lidostas slēgtas, bet vina turēšot par mums īkšķus. Protams autobuss neatnāca ne 13:40 ne arī pēc 20min. Nolēmām ar Rūtu ka jāsauc taxis un miers. Taxists atbildēja ka ir katastrofa un nestrādā ne taksi ne vilcieni. Nu tad mēs abas vilkām savus koferus pa ceļa vidu līdz stacijai, kas aizņēma visu laiku līdz 15, jo ceļi sasniguši un viss stājas koferim star ratiņiem un smagi un slikti un sniegs pūš acīs….likās jau ka nepaspēsim uz vilcienu, bet bijām stacijā laimīgas un galīgi izmirkušas. Un nonākot stacijā paziņoja ka vilcieni neiet….tur bija tieši tik pat vīlušās un nelaimīgas sejas pretī. Nezinājām ko nu darīt, iet uz māju atpakaļ vai cīnīties un gaidīt, bet nolēmām ka gaidīsim līdz 18 un ja neko tad paliksim pa sveetkiem Bredā. Pēc kāda laiciņa radās iespēja braukt uz Diseldorfas pusi un mēs lecām pirmajā vilcienā kas gāja, pārsēdāmies vairākas reizies, kā arī konstatējām ka ir divas lidostas un dodamies uz nepareizo, bet nonācām lidostā jau ap pl.21. Paēdām, dabūjām segas un devāmies gulēt, bet prims tam noskaidrojām ka reiss nav atcelts un tiksim uz LV, bet satikām tādus cilvēkus kas jau 2vas dienas bija pavadījuši lidostā. Cēlāmies laicīgi un jā, viss bija lieliski, stāvējām rindā uz koferu nodošanu – manu pieņēma ar 20kg bet Lindai lika iznemt kaut ko ārā un viņa mistiski ielika koferī savu asi un nodeva un tad sākās problēmas jo koferis bija prom un pase koferī, mēs ar Rūtu devāmies tālāk un teicām lai Linda cīnās, un pirms iekāpšana lidmašīnā Linda bija klāt ar visu pasi un ļoti laimīga .

Nonākot Latvijā gribējās jau atpakaļ un nu jau vairs nav daudz, nedēļa un dodos atpakaļ
Esmu ļoti laimīga ka man ir iespēja atgriezties.
Bučas un gaidiet ziņu kā ietās ar praksi un dzīvesvietas meklējumiem

I love Paris!!!

Pagājušajā nedēļas nogalē beidzot bija ilgi gaidītās brīvdienas Parīzē. Nakts pirms Parīzes, protams, ka negulēta, jo izbraukšana bija 4:30, bet kā vienmēr šeit viss kavējās un izbraucām stundu vēlāk – autobuss bija super-ērts, visu ceļu taisnu muguru, likās, ka visi kauliņi salūzīs. Ceļā pavadījām 2 stundas tad 45min pauze, kas nebija vajadzīga un atkal 2 stundas – kopā 4 stundas un bijām Parīzē. Pirmais ko darījām bija –došanās uz hosteli un somu atstāšana. Stundas pauze ko izmantojām pastaigai kopā ar grupas biedriem no Spānijas, Portugāles un Itālijas – bija palikušas 10min līdz brīdim kad sākās Parīzes ekskursija, bet mēs atradāmies 30min gājienā no hosteļa. Mēģināju brīdināt, ka laiks nav palicis, bet nu ziniet šiem tautiešiem nav laika izjūtas un nokavē viņi visu. Mēģinājām ar Rūtu pašas meklēt ceļu uz hosteli, bet, protams, ka apmaldījāmies, jo Parīzes ielas ir kā labirinti – pievienojāmies grupai vēlāk kad sapratām kur esam . Ekskursiju vadīja ļoti aktīvs franču gids – bija jautri un interesanti, bet pa ātru – izskrējām Parīzei cauri un apskatījām svarīgākos objektus aptuveni 4 stundās. Pēc ekskursijas bija laiks lai apskatītu Eifeli, bet sapratu, ka noteikti augšā nebraukšu, jo bija lietains un nejutos pārāk labi, kā arī rinda bija iespaidīga. Devāmies atpakaļ uz hosteli, lai gatavotos club crawl – vairāku club, pub un bar apmeklējumiem. Sākās mūsu nakts daļa pl 21 vakarā ar Īru pubiem – alus, vīrieši un sports – nebija īstā vieta mūsu kompānijai, tāpēc turpinājām ar vietām kur var dejot. Mums bija jāmaksā 10 eiro par šo club crawl – cenā bija klubu biļetes (kā izrādījās nevienā nebija jāmaksā ieeja), šotiņi pa brīvu (kas arī nebija taisnība) – vienīgais ko ieguvām ir vienalga kāds kokteilis + šotiņš = 6 eiro. Bet salīdzinoši ar Parīzes ļoooooti augstajām cenām tas bija lēti un mūsu grupai pieņemami, jo rindas pie bāriem bija visu laiku . Kā pēdējais no klubiem, kas vērās vaļā tikai pl.24, atradās Elizejas laukos – dievīgs ceļš līdz klubam, bet klubā šoks. Klubs bija viens no labākajiem Parīzē, publika salīdzinoši ar mums – tūristiem, smalka un cenas – šokējošas – alus 0,5l – 15 eiro, martini 50gr – 13 eiro, vodka+ sula = 20 eiro, šampanietis pudelē 180 eiro – nu labāk neiet tuvumā bāram. Bet mūzika bija ļoti jauka un varēja kārtīgi izdejoties, pat tā, ka jādomā kā mājās tikt, jo manas meitenes bija jau prom un tad nu es kopā ar kaimiņiem devos izbaudīt naksnīgo un romantisko Parīzi – iesaku katram to apskatīt naktī Elizejas lauki ir izgaismoti, pilēta visa gaismiņās….pasakaini skati. Pēc pastaigas iekāpām pirmajā autobusā kas nāca un nolēmām doties vienalga kur tas vestu un nonācām pusstundas gājienā no hosteļa- mums paveicās. Tad lēnā pastaigā izbaudot pilētas burvību devāmies uz hosteli.
Nākamajā rītā, protams, ka brokastis es nogulēju, bet kā stāstīja neko daudz nepalaidu garām . Otrā diena bija brīvā izvēle – katrs skata ko vēlas. Es kopā ar Rūtu un Marku (kaimiņu no Vācijas) devāmies uz Luvru, kur mums ļoti paveicās ar rindu jo tieši kad piegājām pavēra jaunus vārtus un bijām pirmie. Apskatei veltījām tikai 30min jo bija laika limits šai dienai, bet galveno objektu – Moniņu apskatījām. Ieeja kā mums par lielu brīnumu Parīzē visur bija pa brīvu, ja tev ir līdz 26 gadiem un tu studē. Pēc Luvras devāmies ar metro uz Monmarte. Es biju sajūsmā par skatu ko redzēju nonākot kalnā – katedrāle, visa Parīze, atmosfēra….brīnišķīgi. Pēc šīs burvīgās vietas apskates devāmies uz Parīzes dievmātes katedrāli, tajā bija Eiropas pāvesti sapulcējušies uz pirmo adventi – atmosfēra fantastika, katedrāle pārpildīta, ļoti patika. Pēc tam devāmies meklēt vietiņu kur paēst un atradām franču bagetes – ļoti labas un populāras. Pēc tam tikāmies visi pie hosteļa un devāmies mokoši garajā ceļā uz mājām. Pēc tik burvīgām brīvdienām pozitīvisms pietiks ilgam laikam 
Sveicieni!

Sveikiņi!
Jau sen no manis nekas nav dzirdēts aizņemta visu laiku ar citām lietām. 14.novembrī biju ekskursijā uz Rotterdam – dzirdējusi biju daudz par šo pilsētu – pieminēta gan filmās un medijos. Vairāk kā viens miljons cilvēki no 162 valstīm dzīvo Rotterdamas reģionā. Rotterdama no zvejnieku ciemata ir izveidojusies par internacionālu tirgus, transporta, industriju un izplatīšanas centru. Rotterdamā ir trešā lielākā osta pasaulē un pirmā lielākā Eiropā.
Tātad – iepriekšējā vakarā bija diezgan jautra ballīte, bet jau 8:45 bija jābūt stacijā. Laiks vējains un lietains. Nonākot Rotterdamā ļoti lija. Staigājām pa moderno pilsētas daļu ar debesskrāpjiem un apskatījām vairākus populārus objektus arī Leuvehaven (osta), kur dzirdējām par vēsturi un ostas attīstību. Pēc tam devāmies uz Spido kuģīti ar kuru izbraucām stundas braucienā pa mazu daļiņu no ostas. Galvenais ko redzējām bija konteineri abās upes malās – 40km garumā no Rotterdamas iet upe, kas ieved jūrā. Pēc izbrauciena devāmies pār Erasmus tiltu uz Hotel New York. Erasmus tilts savieno vecpilsētas daļu ar moderno pilētu (De kop van Zuid). Mums bija pusdienu pauze pie New York hotel, kurā varējām apskatīt hoteli un krastmalu. Šis hotelis ir Hollandes – Amerikas līnijas, kruīza kompānijas īpašums. Pēc tam mēs devāmies uz veco Rotterdamas ostu – mūsdienās vienu no populārākajām nakts dzīves vietām ar daudziem restorāniem, bāriem un terasēm. Ostas apkārtnē ir daudz vēsturiskas celtnes, kā arī modernā arhitektūra, piemēram, slavenās kubikmājas. Dažās no tām ir izveidots jauns hostelis – Stayokay. Pēc kubikmāju apmeklējuma tika dots brīvais laiks, lai pavadītu vakaru Rotterdamā. Mēs apskatījām Erasmusa statuju un pateicām paldies par doto iespēju doties apmaiņā . Tad izstaigājām veikalu ieliņas un devāmies atpakaļ uz Bredu lai iekarotu centru.

Galvenā atziņa – ja ir iespēja doties apmaiņas programmā mācīties – tas ir jādara un nekad to nenožēlosi 

Pagājušā nedēļa bija aktivitātēm pilna – kā vienmēr skola un vakaros studentu dzīve – trešdiena – grieķu ballīte studentu klubā, piektdien kaimiņam dzimšanas diena un pa vidu vēl latviešu apciemojums, kas pats par sevi jau bija interesants. Šonedēļ esmu nonākusi pie secinājuma, ka jāsāk nopietni ķerties pie mācībām jo palicis ir tikai mēnesis. Sastādīts plāns ko un kad jādara. Un pa visu visam vēl trešdien Rock party, piektdien Paris party un brīvdienas……jeeee tas tiks pavadītas Parīzē ar ļoti daudz jaukiem cilvēkiem, plānojam jau ilgi to un beidzot tā nedēļa ir pie nākusi – izbaudīsim Parīzes romantiku un nakts dzīvi. Parīze gaidi…mēs nākam 

Bučas

Sveikiņi!
Man bija divas garas nedēļas brīvas un īsumā gribēju jums izstāstīt, kā nu gāja un ko darīju.
Tātad sākums tam visam bija aizpagājušā sestdiena, kad sajutos pavisam slikti, jo visi kaimiņi ar lieliem koferiem pameta māju – daļai brauca pakaļ vecāki, sagaidīja un prom bija. Garastāvoklis nebija viens no labākajiem, to redzot – sapratu, ka būs garas un garlaicīgas brīvdienas un sāku jau nožēlot, ka nenopirku biļetes uz mājām. Nedēļas sākumā bija visādi darbiņi – māja, drēbes utt
Jau 4dien nedēļa izskatījās pozitīva – ciemojāmies pie kaimiņiem līdz rīta gaismai – loti jauki puiši – Filips no Itālijas un Andre no Vācijas. Tā nu sākās mana filmu nedēļas nogale, bet 6dien Halloween party in Vestkant.Halloweens tika nosvinēts godam un svētdiena tika pavadīta guļot.
Pirmdien bija jāaiziet uz skolu uz 3jām stundām, jo uzdeva uzdevumu visai nedēļais, kas jātaisa grupās pa divi. Composing a tour – jāuztaisa tūre ar timetable, aprakstiem, tehnisko info sešām dienām ko konkrētā mērķauditorija pavadīs Lv. Un man smieklīgi likās ka Lindai iedeva tautu dejotājus no Nīderlandes, kas dodas uz Lv, bet kad uzzināju ka man tikuši landscape architects no Nīderālandes smiekli vairs nenāca
Tā nu šī nedēļa ir tūres nedēļa, bet kaut kā vēl nav sanācis pabeigt visu, jo ir tik daudz un dažādas aktivitātes – filmas pie kaimiņiem, 4dien klubi, 5dien Saulesbriļļu ballīte Vestkantā, kur ir ielūgti 500 cilvēki, bet ieradīšoties ap 200, būs 5Dj utt Nu un šodiena paiet gatavojoties šim mega pasākumam par ko zin jau visa pilsēta – studenti, jo tā notiek studentu privātmājā.
Sestdiena, kā es paredzu tiks pavadīta guļot, bet svētdiena pabeidzot savu tūres darbu.
Iet man šeit ar katru dienu ar vien interesantāk un jautrāk.
Bučas

Viss ir nodots, piektdiena ir nogulēta, nakts arī – neballējāmies, lai spēki Amsterdamai 
8:45 visi satikāmies train station un devāmies ceļā iekarot Amsterdamu. Lielākā daļa bija ar aizpampušām acīm un izskatījās saguruši – piektdien visi pārējie bija iekarojuši centru, bet tie, kas darbus atliek uz pēdējām naktīm bija gulējuši. Braucot uz Amsterdamu ir tikai viena pārsēšanās, kopā ceļā pavadījām 2 stundas – vilciens pilns, un miegs nāk. Stacijā izkāpjot mūs sadalīja grupās, lai vieglāk jo mēs kopā esam šajā kursā (Dutch Culture and Society – otrdienās mums ir arī lekcijas, nav jau tā, ka tikai ekskursijas vien) ap 30 studentiem. Ievadā pasniedzējs pastāstīja par Amsterdamas nosaukuma veidošanos – Amstel (upe Amserdamā) + dam (dambis) un par to kā Amstel upe tika sadalīta vairākos kanālos, kas iet cauri visai pilsētai – tāpēc arī Amserdama tiek saukta par mazo Venēciju.
Pirmais no apskates objektiem bija viena no dārgākajām Amsterdamas viesnīcām – mums bija iespēja apskatīt nelielu daļu no interjera. Blakus viesnīcai apskatījām otro vecāko māju pilsētā. Pastaigājoties pasniedzējs izveda mūs caur lielāko zālītes ielu – smarža nepārprotami bija ļoti stipra un coffeeshopi bija viens pie otra, kā arī viens aiz otra sekoja sexshopi. Bet Amsterdama ir slavena ne tikai ar to – protams pasniedzējs pateica, ka paralēli šai ielai ir sarkano lukturu ielas, kas neietilpst ekskursijas plānā, bet būs viss vakars brīvs pilsētā. Pastaigājoties pamanīju arī, ka ir ļoti daudz un dažādi muzeji ,piemēram, vodkas, kopā Amsterdamā ir aptuveni 70 muzeji. Pastaigājoties bija redzamas tradicionālās Dutch mājas – tievas garas un daudz vienā rindā, kā arī daudzie kanāli un interesantas wc puikām, bildēs redzams pelēks statīvs ar vīrieti blakus. Kā arī pilsētā dažādās vietās bija izvietoti ziloņi – līdzīgi kā mums Ventspilī govis. Kopā ir vairāk kā 100 mākslinieciskas ziloņu formas – ziloņu parāde Amsterdamā 2009. 12 novembrī statujas tiks izpārdotas, daļa tiks dāvinātas Elephant Family – lielākajai Āzijas ziloņu labdarības iestādei pasaulē, jo mūsdienās Taizemē ir mazāk kā 4,500 ziloņu, no kuriem tikai 1,500 dzīvo savvaļā.
Ejot pa šaurajām ieliņām nonācām līdz mūsu pirmajam apskates objektam – Amsterdamas vēstures muzejam. Muzejs lielākoties sastāvēja no gleznām – ļoti milzīgām un bija sadalīts daļās pa gadiem. Noskatījāmies filmiņu kā pa gadiem attīstījusies Amsterdama, sākot no pirmā iedzīvotāja, dambju celšanai un līdz mūsdienām 800,000 iedzīvotāju.
Pastaigājoties tālāk devāmies apskatīt kvartāliņu, kur dzīvo tikai sievietes, ja kādai uzrodas draugs tad ir jāizvācas no mājas uz citu vietu. Pasniedzējs pirms turpinām pastaigāties brīdināja, ka iesim caur tirdziņiem un veikaliem, bet cenas ir dārgas un nevajagot apstaties, tikai skatīties un iet ātri garām, jo grupā bijām tikai meitenes. Pa ceļam līdz nākamajam muzejam apskatījām ķīniešu ielu, kur viss ir ķīniešu valodā, veikali, kafejnīcas utt., Van Goga mājuķurā viņš dzīvojis daļu savas dzīves un Tušinska teātri.
Tad bija mūsu otrais Amsterdamas muzejs – slēptā baznīca Our Lord in the Attic. Muzejs atrodas savā vēsturiskajā vietā, tipiskā dutch mājā. Laikos, kad ticības cīnījās viena ar otru tika celtas slēptās baznīcas dzīvojamajā mājā – bet to varēja atļauties tikai turīgie. Mājā ir baznīca, mācītāja istaba, saimnieku istabas, virtuve, viesistaba un citas telpas.
Ekskursija beidzās pēc šī muzeja, pl.16 un varējām izvēlēties – braukt mājās vai palikt. Savācāmies grupiņa un palikām, jo bija jāapskata sarkano lukturu iela. Devāmies pa interesantām ieliņām – protams 70% ir ar coffeeshopiem un sexshopiem un pilnas ar vīriešiem. Sākot iet pa maziņu ieliņu sapratām, ka laikam esam nomaldījušās, jo tur bija tikai vīrieši, smartshops un ļoti šauri un pēkšņi paskatos pa kreisi – stāv skatlogā puspliks sievišķis un smaida. Izgāju cauri tai ielai un biju šokā pirmām kārtām par to, ka tur tā viss notiek un otrām kārtām biju iedomājusies to visu savādām – skaistu ielu, dažas dāmītes, bet te miljons paralēlas, šauras ielas mazi skatlodziņi un tik durtiņas virinās un izvēle arī ļoti plaša – sākot no maziņām līdz ļoti vecām, no tievām līdz ļoooti apaļīgām, dažas tetovētas un visas iespējamās rases. Katrai tāds nelieks lodziņš un durtiņas, fonā gultas, krēmi utt – tādas 6 kvadrātmetri, ja ne pat vēl mazāki bunkurīši, virs durvīm sarkana lampa un sarkani aizkari – ja aizkari ciet un lampiņa nedeg – tad viss skaidrs. Trakums kaut kāds un tie vīrieši ar siekalām tekot skraida pa tām ieliņām. Redzēju arī skatu kā 15 gadīgi puikiņi mēģina kaut ko sarunāt ar lielu, gados vecu, tumšādainu mammi, bet nekas nesanāca. Apskatījām ko gribējām un dodoties uz staciju izdomājām ieiet vienā no daudzajiem coffeeshopiem izpētē – smaržu ieejot jau pazīstama un tik stipra, ka gāza nost no kājām, aiz letes strādāja vīrietis ap 35 gadiem un meitene ap 13 – cik sapratām, ka varētu būt meita, un vīrietis tik uzbļauj viņai, lai ātri nomaina klientiem pelnu traukus – jauka vietiņa kur 13 gadīgai meitenītei strādāt. Priekšā bulciņas – space cakes sākot no 1,5-2,5 eiro un ēdienkarte ar hašišu un zālīti – var izvēlēties pēc cenas, stipruma, garšas – sākot no 3,5 eiro par gramu. Nu tā nu mēs interesanti pavadījām brīvo laiku un devāmies uz vilcienu. Ap 20 bijām Bredā un nolēmām, ka pēc tik piesātinātas dienas jādodas iekarot centrs. Bijām vīlušās par nelielo cilvēku skaitu, bet izdejojāmies no sirds!
Gaidu nākamo nedēļu un Themes in Tourism: Ways of Seeing kursu.
Sveicieni!

Čaviņā!
Pēc negulētas nakts uz piektdienu viss ir nokārtojies – eseja nodota un analīzes arī, gaisam rezultātus! Pa dienu 5dien bija arī pēdējā lekcija kursā Interpretations & Protected Area Management, kur bija balstoties uz 3dienas Biesbosch nacionālā parka apmeklējumu, jāuztaisa jauns produkts parkam. Mūsu grupa uztaisīja fotoorientēšanos ar aktīvu sākumu, kad klasē bija pēc bildēm ko bijām sataisījuši jāatrod mūsu tēma – Follow the willow, jo parka pagātne ir ļoti daudz saistīta ar vītoliem, to izmantošanu. Mūsu produkts bija – pastaigu taka, kas balstīta uz vītoliem, to izmantošanu un fotoorientēšanos, lai nebūtu garlaicīga pastaiga. Vēl bija tēmas par 2 pasaules karu divām grupām ( 2 pasaules kara laikā Dutchi slēpās parkā no vāciešiem, smaga tēma – vienai grupai bija arī skarbs projekts – spēle, kā vācieši nogalina dutch – protams sākās trakas diskusijas), 2 par bebriem (jo parkā ir bebru taka apkārtu teritorijai, kur dzīvo bebri) un vēl vienai grupai bija teatrāls priekšnesums pa parku – ceļojums caur vēsturi.
Pasniedzējam vislabāk patika mūsu un teātra grupiņas projekti – protams, ka dzirdējām labus vārdus.
Tagad tikai jāuzraksta mani iespaidi par parku, ieteikumi, uzlabojumi utt – 2 lapu darbs un kurss ir beidzies!
Interesanti, ka šajā kursā bijām grupiņā četras latvietes – es, Rūta, Linda un Elīna Ruska, studente, kas nu jau ir vietējā 

Pēdējās naktis tiek pavadītas bezmiegā, jo protams viss tiek atlikts uz pēdējo brīdi!
Kā gadījies kā ne starp saspringto mācību laiku šodien bija ekskursija-obligātā uz Biesbosch Nacionālo parku – apskatījām info centru un pēc tam aptuveni četras stundas laivojām ar kanoe pa parka teritorijas upi- laiciņš silts un jauks-sauļojāmies arī, tiešām patīkams bīdis starp mācībām.
Pēc 4 negulētām natīm un šodienas airēšanas eseja gatava (jāizlasa grāmata un ar argumentiem un pretargumentiem, jāanalizē izvēlētā tēma) – mana šī brīža mīļākā grāmata “Tourism and sustainability” 3rd edition – 500 lapas, tas visu vēl uzlaboja Bet liekas, kA 100 reizes pārlasot un pārlabojot tas nu ir gatavs. Vēl prieksā 2vas smagas naktis, jo ir 25 lapu pētījums, kas nedaudz iesākts bet jāpabeidz. Tad nu redzēs kā ies -esam jau iespringušas ar Rūtu-kopā mums jātaisa. Un tad sestdien vēl mums ekskursija uz Amsterdamu. Gaidam ātrāk brīvdienas, kad viss būs nodots

Tandarts (zobārsts). Nolēmu, ka nav vairs labi ar to zobu un devos uz international office, lai zvana un meklē man zobārstu…un viss tika atrisināts, bet diemžēl zobārsts atrodoties citā pilsētā un pēc 2vām stundām jau man esot pieraksts. Un līdz esot jāņem vismaz 100 eiro skaidrā. Rūta nolēma doties man līdz road tripā pie tandarts. Skrējām uz staciju un meklējām īsto bus -123. Nonākušas autobusā bijām laimīgas, bet es jau sāku uztraukties. Ceļš mūs veda pa laukiem un gar ceļmalām bija fermas, zirgi, govis un aitas – Rūta sāka jau uzjautrināties par kalēju, kas salabos man zobus. Izkāpām ārā bāņa malā un otrā pusē mežs. Sāku uztraukties, kas būs….ejot pa ceļu, kas norādīts kartē (international ofisā man iedeva karti un autobusu laikus, lai nokļūtu līdz zobārstam). Ceļš veda pa mežmalu un sapratām ka esam ciematā nevis pilsētā un šeit dzīvo dauņi, jo pa ceļam satikām tikai šādus cilvēkus. Bija apmācies, slapjš un nezinājām vai vispār esam īstajā vietā, bet orientējoties pēc katres nonācām pie norādītās adreses – diemžēl bijām nonākušas dauņu rehabilitācijas centrā – mums norādīja ka zobārsts ir otrā ielas pusē. Aizejot pie zobārsta ieraudzījām divus vīriešus gados – tātad vīrietis zobārsts. Man iedeva aizpildīt anketu ar jautājumiem par slimībām un maniem datiem – diemžēl dutch valodā – aizpildīju kā mācēju Ieejot kabinetā man teica ka būs anistēzija, bet es kategoriski atteicos jo man nekad nav bijusi anestēzija labojot zobu, bet ārsts mēģināja mani vēl pārliecināt, jo viņš nekad neesot labojis zobus bez anistēzijas. Atteicos bet jau pēc brīža to nožēloju, jo viņš nebija nekāds sirsnīgais – lika man pacelt roku, kad sāpot – es tik ceļu roku, bet viņš pat nereaģē un tik urbj. Saurba, saspieda un izdarīja visu pārējo, lai man būtu bail no zobārsta, bet tas ilga tikai 20 min un biju brīva. Šis prieks man izmaksāja 75 eiro, bet galvenais ka zobs vesels.
Tā nu es gāju zobārstu lūkoties